Bibliotēka 2.0

Manuprāt, bibliotēku blogosfērā trūkst tāda bloga, kurā tiktu rakstīts par dažādiem nozares problēmjautājumiem, respektīvi, bloga, kurš varbūt vairāk būtu adresēts ne tik daudz bibliotēku lasītājiem kā pašiem darbiniekiem. Un jautājumu, par ko tur runāt, būtu tūkstoš un viens! Grūti gan prognozēt, vai diskusijas «aizietu», jo ar to kometēšanu mums (kultūras darbiniekiem!) laikam tomēr ir kā ir. :/ Katram ir, ko teikt, bet vai nu uzrakstīt slinkums, vai publiskot to negribas...

1. Bibliotekāri nav tā suga, kas savas problēmas saistībā ar profesionālām lietām apspriedīs publiskajā telpā, t.i., blogos vai kur citur, piemēram, vikijos.
2. Īpašu interesi neizraisa arī tās vietnes, kurās nepieciešams autorizēties. Tās ir liekas darbības un turklāt vēl - jauna parole klāt jau esošajām pārdesmit parolēm. Tas neizrauj!
3. Bibliotēku portālā tiek publicētas formālas ziņas, nu ko tur daudz komentēt?
4. Alises vikijs ir lieliska vieta, kur diskutēt un izteikt savas domas par automatizācijas lietām, bet arī tur kaut kā nevedas ar komunicēšanu.
5. Man patīk lasīt ārzemju bibliotēku speciālistu veidotos blogus, jo tajos autori informē un izsaka savu viedokli par kādu noteiktu tēmu. Tiek norādītās saites uz citiem resursiem - «rozīnītēm», tādā veidā netieši izglītojot savus kolēģus. Tas ir COOL :)
6. Es gribētu Latvijā redzēt blogu, kuru izveidojis profesionāls un pieredzes bagāts sistēmbibliotekārs. Tas būtu ideāli! Ar laiku šim blogam varētu pievienoties arī citi autori - sistēmbibliotēkari. Bet rakstīšana notiktu par tēmu un pēc būtības, nevis kaut ko formāli ierakstīt vai vēl sliktāk tekstus pārkopēt no citurienes. Jaunais blogs dotu iespēju ne tkai pašiem apmainīties ar informāciju, bet varbūt arī atrisināt radušos problēmjautājumus, ja tādi rastos. Tak 10 galvas ir gudrākas par 1, vai ne tā?

Īstā problēmu apspriešana parasti iet vaļā kabinetos un šaurākos tuvāko kolēģu pulciņos... Bet virtuālajai komunikācijai liela daļa Latvijas bibliotēkāru vēl laikam psiholoģiski nav nobrieduši. Jaunākajai paaudzei «dzīvošana» internetā ir pilnīgi dabiska lieta, bet vecākie (lielākais vairums), manuprāt, joprojām jūt barjeru starp sevi un virtuālo telpu un arī nejūtas motivēti pārkāpt šai barjerai.

Manuprāt, daudzi bibliotekāri labi zina, ka nevēlas tērēt savu laiku, un ne mazo, lai blogotu, bet vadība to neuzskata par vērā ņemamu iniciatīvu un neuzskata par darba sastāvdaļu. Bezmaksas darbs ilgstoši nerullē, tas pa spēkam vien entuziastiem. Jāpriecājas vēl par esošajiem blogiem, kas līdz nākamā gada beigām varētu nevis pieaugt skaitā, bet gan sarukt.Tas tiešām ir darbs, kas prasa zināšanas un prasmes. Un jauniegūtās prasmes lieti noder profesionālajā darbā, taču nevar prasīt lai bibliotekāri ziedotu savu brīvo laiku profesionalu mērķu vadīti, respektīvi, ejot līdzi laikam, lai nezaudētu lasītājus utt. Nu bet Bibliotēlu portāls bija lemts nīkuļošanai kopš dzimšanas, katram bibliotekāram atsūtot lietošanas paroli:)
Anonīmam blogam par konkrētu tematu nav nekādas jēgas, jo pat darbā kolēģi negrb pāarunāt darba lietas:) Pat manā konkrētajā blogā vadība lika izņemt bildes un tekstu par ļoti konkrēta darba procesa atspoguļošanu - norakstīsanas procesu un grāmatu utilizēšanu. Man būtu ko teikt par daudz ko, bet vai ir vērts? Un arī savam blogam arvien vairāk sašaurinu tematiku... Principā to izmantoju par dienasgrāmatu, ne savu atziņu paušanas vietu.
Mēģināju rakstīt arī privātu pārdomu blogu, bet konstatēju, ka negribas tik daudz laika tērēt tam visam, tad jau labāk lasu grāmatas:)
Protams, bibliotekāri gribētu jaunas vēsmas, bet ne jau uz sava rēķina. Kamēr valsts nerīkosies līdzīgi ārvalstu bibliotēku konsorcijiem, kas organizē dažādus stimulējošus konkursus bloga izveidē un attīstībā, tikmēr nav pamata cerēt uz blogosfēras kvantitāti un kvalitāti. Nav jau liela māka izveidot blogu, bet ir liela māka to uzturēt un noturēt interesantu:) Un tur atkal vajag laiku, iedvesmu, prasmes utt.

Veneranda!
«Anonīmam blogam par konkrētu tematu nav nekādas jēgas, jo pat darbā kolēģi negrb pāarunāt darba lietas:) » Darbā mēs nevaram būt anonīmi, varbūt tieši tāpēc arī nerunā. Bet ir arī vēl kāds iemesls, kādēļ nerunā, - ne visiem tik ļoti interesē savs darbs, lai vēl par to diskutētu, vienkārši norukā tās 8 stundas un čau.

Es domāju, ka daudizem funkcionāriem tak tāpat ir skaidri zināms, ar ko slima ir bibliotekārā pasaule, kā tai trūkst un ko tai vajag. Tāpēc nez vai vēl ir nepieciešams no jauna izgudrot riteni. Savukārt samaksa jeb , burtiski tulkojot, atbalsts no vadības varētu būt vienkārši ļaut nodarboties ar blogošanu un radīt tam apstākļus, kas kopumā tikai vairo bibliotēkas atpazīstamību. Taču problēma jau ir tajā apstāklī, ka vadības domas un personāla domas par to, ko vajag darīt un galvenais kā ir diezgan atšķirīgas. Es vienmēr esmu atbalstījusi jebkuru iniciatīvu, to apliecina viss mans darba mūžs un arī bloga izveide. To man tā kā nevarētu pārmest. Ar ideju pārņemts cilvēks vismazāk domā par samaksu, tomēr pienāk laiks, kad uzdod sev jautājumu- kādēļ es tā pūlos? It kā jau sevis dēļ un tomēr ne tikai. Esmu sapratusi, ka blogotāji nepatīk tiem, kas tādi nav. Bet ne jau par to šis stāsts. Nu nevar būtiskas lietas uzvelt tikai sabiedriskā kārtā vien. To tomēr vajadzētu regulēt valstiskā līmenī. Tā tikai liekas, ka VISI bibliotekāri ir ļoti izglītoti un varoši, taču praksē pat elementāras lietas sameklēt katalogos neprot. Vienkārši nav izmēģinājuši uz savu roku kaut ko vairāk par minimumu. Nu bet bloga izveide jau ir mūsdienu norma, ne minimums, taču to izprot pavisam nedaudzi, to jau pierāda blogu mazais skaits:) Un kamēr bibliotekāri nebūs motivēti, tikmēr rezultāti švaki. Piemēram, savējos darbiniekus motivēju piedalīties letonikas konkursā, solot papildus 2 brīvdienas, ja piedalīsies pats un iesaistīs vismaz 2 lasītājus. Kamēr to neizdarīju, konkursā piedalījos tikai es pati. Man bija jāpanāk, lai darbinieki apgūtu datu bāzi un es to panācu. Man pašai tas likās pats par sevi saprotams, bet citiem, un to ir ārkārtīgi daudz pa visu Latviju, acīmredzami nē. Tāpēc es palieku pie tā, ka mūsdienās arvien vairāk ir jāmotivē darbinieki, nu nevar paļauties tikai uz pliku entuziasmu. Entuziasti jau ik pa laikam parādās, taču kopumā viņu nav daudz. Un motivēt var ar daudz ko , ne tikai naudu:)

Jāni, runājot par interneta tehnoloģiju (ne)izmantošanu un (ne)aktivitāti bibliotēkās, - ir gadījumi, kad šīs, tehnoloģiju, lietas ir stipri atkarīgas no bibliotēkas IS administratora un viņa spējām un intereses pašam par savu darbu. Ja nav šīs intereses, vienmēr vieglākais ceļš būs pateikt «to nav iespējams izdarīt», zinot, ka bibliotēkas darbinieki, kuri nav IT profesionāļi, šo vārdu patiesumu kompetenti nespēs pārbaudīt.
Pat akreditācijas komisija, šķiet, IS administratoru «saimniecību» neizpēta, kas un kādā kārtībā tur īsti ir... Tātad tajā komisijā būtu jābūt arī IT cilvēkam, nevis tikai bibliotekāriem. Šito jautājumu derētu pacilāt un parisināt!

Atbilde: #4. Jānis Ziediņš, 3 days ago

Tēmas būtu visdažādākās:
RSS protokols katalogos, to piemēri, SRU, SRW un ZeeRex protokoli, to piemēri, dažādas sistēmas, arī digitalizācijas, kas ir katalogs 2.0, metadati, semantiskais tīmeklis, iezīmjvalodas, un vēl un vēl un vēl par visām tām lietām, kas būtu jāzina šodienas sistēmbibliotekāram. Problēma ir tā, ka savā vidē es nevaru par šīm lietām runāt, jo apkārtējie kolēģi neko nesaprot, ja uzsāku sarunu un tas ir tikai normāli, jo tā nav viņu specifika. Toties, ja interneta vidē būtu izveidots šāds blogs, mēs ne tikai varētu uzzināt jaunāko, bet arī dalīties pieredzē.

Atbilde: #10. ****, 12 hours and 34 minutes ago
Akreditācijas komisija bibliotēkā uzturas augstākais 40.min. līdz 1 stundai, turpretī izglītības sistēmā komisija darbojas 3 dienas. Jautājums - ko vispār šajā laikā var izpētīt?

P.S. Pilnīgi piekrītu Venerandas sacītajam.

Mēs runājam dažādās valodās - es par 1.soli: «zināt», bet Tu par 2.soli : «ieviest».

Lai es vispār varētu kādam kaut ko ieteikt vai ierosināt, man vispirms ir jāzina, tādēļ gribu redzēt Latvijā blogu ar vairākiem autoriem, kur sistēmbibliotekāri dalās savās zināšanās vai pieredzē IKT jomā. Šeit nav svarīga tāda vai šitāda sistēma, bet zināt, kas notiek citur pasaulē un iespēju robežās jaunumus adaptēt Latvijā.

Atbilde: #12. Jānis Ziediņš
Otrā ideja (izlasīta un vienam otram piedāvāta realizēšanai senāk nekā pirms gada) - diemžēl tipisks piemērs par IS administratoru (ne)ieinteresētību.